Budisms

Budisms (sanskr. buda - tas, kas ir pamodies) ir mācība, kas radās Senajā Indijā 6. gadsimtā p. m. ē. Par tās pamatlicēju uzskata Šākjamuni Budu, un tā ietver daudzējādas redzējuma, meditācijas un uzvedības izkopšanas prakses, lai iemantotu realitātes tādības apjēgsmē balstītu, priekšstatos neiekļaujamu, patiesu, nesagraujamu laimi. Kā metodi šeit pielietojama reliģija, filosofija, zinātne, mentāli un fiziski vingrinājumi, rituāli un ceremonijas, kaut Mācības (sanskr. Dharma) būtību nav iespējams ietilpināt nevienā no šīm formām, nedz arī piešķirt tai šādas formas vārdu. Buda piedāvā katram no saviem sekotājiem tieši viņam piemērotu metodi, kā atklāt realitāti tādu, kāda tā ir, un vienādot savu būtību ar šīs realitātes harmoniju, tā novēršot maldus un aplamas uzvedības tendences, kas ir ačgārna ieskata un kļūmīgas rīcības cēlonis, izraisa nevēlamus rezultātus un neļauj piedzīvot nepārejošu laimi.

Četri zīmogi. Ir pieņemts uzskatīt, ka mācība atbilst budisma ieskatam, ja tā satur četrus budisma zīmogus:

1. Visas sakopotās parādības ir nepastāvīgas.

2. Visas emocijas ir sāpjpilnas.

3. Visām parādībām nav īstenas esības.

4. Nirvāna ir patiess miers viņpus priekšstatiem.

Visas budisma skolas un novirzieni savas metodes balsta Četrās Cildenajās Patiesībās - pamata atzinumos, ko Buda sniedza savā pirmajā mācībā:

1. Patiesība par urdošu neapmierinātību (patiesība par ciešanām).

2. Patiesība par urdošas neapmierinātības cēloņiem (patiesība par ciešanu cēloņiem).

3. Patiesība par urdošas neapmierinātības (ciešanu) izbeigšanu.

4. Patiesība par ceļu, kas ved uz urdošas neapmierinātības (ciešanu) izbeigšanu, un ko pazīst kā cildeno astoņposmu ceļu.

Var sacīt, ka Budas Mācības sirds ir mācība par mijatkarību; tās apjēgsme palīdz apzināties cēloņus, kas izraisa nevēlamas parādības, un radīt cēloņus, kas rada vēlamas parādības.

Budisma līdzekļi (rati) Ceļa īstenojumam

Dažādās pieejas virzībai uz Mācības mērķi simbolizē rati (sanskr. Jāna).

1. Individuālais rats.

2. Visaptverošais rats.

Individuālais rats ved uz personisku atbrīvošanos no nebeidzamās, neapmierinātības pilnās pārdzimšanu virknes (Samsāras). Mācības sekotājs izjūt dziļu vilšanos cikliskajā eksistencē un modina sevī nesatricināmu vēlēšanos to pārtraukt. Šo ratu mēdz dēvēt par Mazo Ratu (sanskr. Hīnajāna), tomēr daudzi tā piekritēji šo nosaukumu uzskata par nepieņemamu, un tāpēc individuālo ratu bieži sauc par Teravādu (Vecajo Mācība) - vienu no skolām, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Šīs tradīcijas tekstus sauc par Pāli Kanonu, jo tas sarakstīts pāli valodā, un ietver trīs rakstu kopojumus - Tripitakas (latv. Trīs Grozi). Tie ir: Sūtra (Budas vārdi), Vinaija (mūka disciplīna) un Abhidharma (filosofiskā sistēma). Tiek uzskatīts, ka šī rata sekotāji Mācības augli sasniedz, īstenojot nepieķeršanos idejai, ka eksistē pastāvīga un neatkarīga individuāla patība. Budas dāvātās mācības, lai sasniegtu individuālo atbrīvošanos, sauc par Pirmo Dharmas Rata pagriezienu (pirmo mācību kompleksu).

Visaptverošais rats (Mahājāna, latv. Lielais Rats) ved savus sekotājus uz pilnīgu atmodu, kad ir iemantots budas stāvoklis, budas kādības un visu lietu zināšana, lai visas pārdzimšanu virpulī klīstošās būtnes iemantotu patiesu laimi. Visaptverošā rata kodols ir bodhičitas (atmodas apziņas) radīšana un pilnīgošana. Bodhičitas skaidrojums un praktizēšana ir atkarīga no pielietojamās metodes. Šajā ratā ir divas pamata pieejas (Attīstības rats un Pieredzēšanas rats) un viena īpaša pieeja (dzogčens):

Attīstības rats (Pāramitājāna - viņpus izziņas aizvedošu darbību rats). Šīs metodes pamatā ir labvēlīgu noslieču jeb mentālu nospiedumu (t.s. nopelnu) uzkrāšana, pielietojot īpašas darbības (dāsnums/došana, disciplīna, pacietība, uzcītība, meditatīva koncentrēšanās), un īpašs redzējums (viedums jeb apskaidrots prāts). Attīstības rata mācības saista ar Dharmas Rata Otro Pagriezienu (otro mācību kopu), kur uzsvars likts uz mīlestības pilnu vēlīgumu pret visām dzīvām būtnēm visos trijos laikos un smalka vērīguma caurstrāvotu parādību būtības un to dabas analīzi (parādību pašesmes neesamības jeb to tukšuma redzējumu). Īpašās darbības (pāramitas) neatlaidīgi pielieto kā pretindi aptumšotiem prāta stāvokļiem. Atmodas apziņa (sanskr. bodhičita) tiek aplūkota no absolūtā un relatīvā skatupunkta. Relatīvā bodhičita ietver nolūka bodhičitu (mīlestības pilnā vēlīgumā un līdzcietībā balstītu ciešu apņemšanos sasniegt budas stāvokli, lai visas būtnes iemantotu šo pilnības augli) un īstenojuma bodhičitu (pašu īpašo darbību un redzējuma praksi). Absolūtā bodhičita ir parādību tukšās dabas tieša apjēgsme.

Pieredzēšanas rats, dēvēts par Dimanta Ratu (sanskr. Vadžrajāna), Tantras Ratu (sanskr. Tantrajāna) Apslēptās Mantras Ratu (sanskr. Mantrajāna). Šeit metode izriet no atmodas potenciāla, ko sevī nes katra būtne, jeb budas dabas (sanskr. tathāgatagarbha - tādā veidā atnākušā/aizgājušā iedīglis). Praktizētājam jānovērš pārejošie šķēršļi, kas aizmiglo kopš bezsākuma laikiem klātesošu nomodu, ļaujot pilnībā notikt budas viszināšanas un nebeidzamo labvēlīgo kādību pieredzējumam. Šī rata iezīme ir meditatīva saikne ar dievībām, īpaša mijsakarība ar tām, iesvētības rituāli. Pret aptumšotiem prāta stāvokļiem vairs netiek lietotas pretindes, bet pati šo aptumšojumu enerģija tiek vērsta uz to pārvēršanu par labvēlīgiem stāvokļiem un kādībām. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā ratā vislielāko lomu iemanto skolotājs. Pieredzēšanas rata mācības attiecina uz dharmas rata trešo pagriezienu (trešo mācību kopu).

Dzogčen. Pieredzēšanas ratā īpaša vieta atvēlēta metodēm, kuras apvieno nosaukums Dzogpa Čenpo jeb Dzogčen (Augstākā Pilnība). Šeit prakses ir vērstas uz to, lai jebkādos prāta stāvokļos saskatītu dabisko stāvokli jeb nomodu. Dzogčen metodes ilgu laiku bija pašas apslēptākās.